Svētīgais tēvs Jēkabs Alberione no Itālijas (1884-1971)

(piemiņas diena – 26.novembris)

2003.gada 27.aprīlī beatificēja Jēkabu Alberioni - vienu no visradošākajiem 20.gadsimta apustuļiem, pirmo, kas Baznīcā kļuva par svētīgo, sludinot ticību caur masu komunikācijas līdzekļiem.

Giacu fa ciair (Jēkab, apgaismo) – tieši ar šādiem vārdiem mazā Jēkaba mamma bieži vērsās pie viņa, kad rudens vakaros ar petrolejas lampu vajadzēja apgaismot vietu, kur tēvs un vecākie brāļi raka zemi. Šie vārdi Jēkaba Alberiones dvēselē skanēja visu dzīvi un ar laiku bija kļuvuši par viņa dzīves uzdevumu.

Svētīgais Jēkabs Alberione piedzima 1884.gada 4.aprīlī mazā Ziemeļitālijas ciematā San Lorenco di Fosano zemnieku ģimenē. Bērnībā viņš izcēlās ar savu reliģiozitāti un strādīgumu. Lai gan Jēkabs skolas uzdevumus pildīja centīgāk nekā citi bērni, tomēr viņa panākumi nepārsniedza vidusmēra. Kad kādā dienā skolotāja bērniem jautāja, par ko viņi kļūs, kad būs pieauguši, Jēkabs atbildēja: „Es būšu priesteris”. Šī vēlēšanās viņa draugiem šķita sapņaina fantāzija, bet Jēkaba sirds neparasti aizdegās. Kad Alberiones ģimene pārvācās uz Kerasko, draudzes prāvests pārliecināja Jēkaba vecākus viņu sūtīt mācīties mazajā seminārā Brā. Jēkabs bija vājš un slimīgs, tomēr visi viņu mīlēja laipnās un nopietnās izturēšanās dēļ.

Pēc četriem Bra seminārā pavadītiem gadiem Jēkabs piedzīvoja krīzi un studijas pameta. Vasarā vairākus mēnešus veltījis pārdomām, lūgšanām, Dieva vārda studijām un lauku darbiem viņš iestājās Albas garīgajā seminārā, kur satika patiesu Dieva vīru - kanoniķi Frančesko Kieza, filozofijas un teoloģijas pasniedzēju, savu garīgo vadītāju un padomdevēju. Viņus vienoja spēcīga pienākuma izjūta un dziļas alkas pēc lūgšanas.

Kad Jēkabam bija 16 gadi, naktī no 1900.gada 31.decembra uz 1901.gada 1.janvāri viņš kopā ar citiem semināristiem sapulcējās Albas katedrālē, lai, atsaucoties uz pāvesta Leona XIII aicinājumu, kopā ar visu Baznīcu lūgtos par jauno 20.gadsimtu. Īsi pirms šīs nakts Alberione bija lasījis Leona XIII enciklikas, kurās pāvests uzsvēra Baznīcas vajadzības, nepieciešamību izmantot jaunos līdzekļus labā veidā, pienākumu radīt labu presi un labas organizācijas, kas pretojas ļaunajām, un ļaut Evaņģēlijam caurstrāvot visus sociālos jautājumus. Alberiones lūgšana Vissvētākā Sakramenta priekšā ilga četras stundas un tās laikā viņš sajuta lielu pienākumu sagatavoties kalpošanai Dievam un cilvēkiem. Gaisma no tabernākula deva viņam uzdevumu kalpot cilvēcei 20.gadsimtā īpašā veidā – izmantojot jaunus un radošus veidus, piepildīt to ar Kristus mīlestību. Sakramenta priekšā viņš lūdza, lai jaunais gadsimts ir atjaunots Euharistijā; lai jaunie apustuļi reformē likumus, skolas, literatūru, presi, paražas; lai Baznīca iniciē jaunas alkas misiju darbībā, lai sabiedrība akceptē pāvesta Leona XIII lielisko mācību sociālajos jautājumos. Alberione diezgan skaidri apzinājās savu fizisko vājumu un ierobežotību, bet tajā pašā laikā dzirdēja: „Es esmu ar jums vienmēr; jā, līdz pasaules galam – Euharistijā”. Viņš juta, ka tikai Euharistijā var atrast gaismu, barību un uzvaru pār ļauno. Lai gan jauneklis studēja, lai kļūtu par diecēzes priesteri, tomēr šajā naktī viņš juta, ka misija pārsniegs Albas diecēzes robežas.

1907.gada 29.jūnijā Alberioni iesvētīja par priesteri un viņš sāka kalpot par vikāru vairākās lauku draudzēs. Īsi pēc tam, neskatoties uz to, ka Alberione bija tikai 24 gadus vecs, viņš kļuva par Albas semināra audzēkņu garīgo vadītāju. Savu 1900.gadā saņemto aicinājumu Alberione sāka īstenot 1913.gadā, kad bīskaps Ra viņam uzticēja vadīt un reformēt nonīkušo diecēzes nedēļas izdevumu Gazzetta d'Alba. Pēc nepilna gada, 1914.gada augustā, sekojot Betlēmes pedagoģijai, nabadzīgās telpās darbību uzsāka izdevniecības skola „Mazais strādnieciņš”, kurā Alberione pulcināja jauniešus bez pieredzes no apkārtējiem ciemiem. Tajā pašā dienā Alberione paziņoja par nodomu izveidot Svētā Pāvila kongregāciju, kuras mērķis ir „kā apustuļiem sludināt Evaņģēliju un izmantot šim mērķim presi”. Viņa ideāls, līdzīgi kā svētajam Pāvilam, bija universāls – izmantot visus mūsdienu komunikācijas līdzekļus, lai cilvēkus sasniegtu Evaņģēlijs. Dibināšanas brīdī kopā ar viņu bija vēl divu puiši.

Ar laiku ap jauno izdevniecības skolu sāka veidoties kopiena: 15 – 17 gadīgi puiši dienas laikā strādāja izdevniecībā, bet vakaros kopā ar tēvu Alberioni lūdzās improvizētā kapelā. Pie ieejas viņi nolika svētā Pāvila, tautu apustuļa figūru, lai no viņa piemēra mācītos. Katru rītu viņiem bija katehēze, pusstundu meditācija un Svētā Mise. Ātri, jau 1915.gadā viņš nodibināja līdzīgu sieviešu kongregāciju „Svētā Pāvila meitas”, kas kļuva par „Dieva Vārda diakonēm” – staigāja no mājas uz māju un iznēsāja Svētā Pāvila izdevniecībā iespiestos preses izdevumus un grāmatas.

1917.gadā Svētā Pāvila kongregācijas kandidāti salika pirmos solījumus. Viens no pirmajiem tēva Alberiones palīgiem svētīgais Timotejs Džakardo savā dienasgrāmatā rakstīja: „Tēva vārdi un šī brīža nozīmīgums mūs pārpildīja. Mēs vairs nepiederējām sev, jutāmies kā Dieva īpašums, saistīts ar Viņu, kā lieta, kas labprātīgi Viņam pieder, gatavi visu veltīt tikai Viņam un Viņa labajai izdevniecībai. Mūsu dzīve kļuva – un to varēja just – viens: mēs savstarpēji, mēs ar Tēvu, vienoti, sacementēti, nevis kā kādas skolas audzēkņi, bet viena organisma locekļi, pirmie dzīvie akmeņi, iemūrēti majestātiskā celtnē.”

Šis citāts ir īsa sintēze tām vērtībām, kuras tēvs Alberione mācīja jauniešiem. Viņam gara un darba formācija bija divi vienas un tās pašas realitātes aspekti – abiem vajadzēja kalpot, lai veidotu spēcīgas personības, kas nesamierinās ar pusdarītiem darbiem, laika nosišanu, ideālu trūkumu un neskaidrām vērtībām. Tēva Alberiones pedagoģiju īsos vārdos var raksturot šādi: jau no agras jaunības iemācīta atbildība par to, ko dara; izturība pienākumos; pārliecība, ka gaisma un spēks labā darīšanai nāk no Dieva un Viņam to vajag lūgt; lūgšana darba laikā; māka izprast realitāti un cilvēku garīgās vajadzības; disciplinēta dzīve, kas palīdz pieņemt pareizus lēmumus un nepieciešamos upurus; visu uzņemt ar optimismu un „prieka garā”. Bet visvairāk tēvs Alberione uzsvēra to, ka Kristus ir Mācītājs, vienīgais Ceļš, Patiesība un Dzīvība. Kristus ir pirmajā vietā un Viņa mācekļiem no pirmā sekošanas brīža ir jāsāk pieaugt līdz pilnīgai līdzībai Viņam, jākļūst par kristiešiem domās, sajūtās un darbos. Viņš teica: „Lai katrs domā, ka nes Dievu savā sirdī, un izturas tā, it kā nestu sevī monstranci. Katrs no jums lai ir kā Svētā Monstrance – Jēzus un Vissvētākās Trīsvienības mājoklis.” Tēvs Alberione mācīja, ka formācijai ir jānododas ar tādu pašu rūpību, ar kādu cilvēks veltās visiemīļotākā priekšmeta studijām.

 Kad 1923.gadā tēvam radās ekonomiskas problēmas, kas bija saistītas ar Svētā Pāvila kongregācijas kompleksa celtniecību Albā, tām pievienojās arī sāpīgi garīgi un fiziski pārdzīvojumi. Tēvs Alberione saslima ar plaušu tuberkulozi, kuru tā laika medicīna nevarēja izārstēt. Ārstu konsīlijs viņam deva 18 mēnešus. Tieši tad viņš piedzīvoja brīnišķīgu iejaukšanos. Viņam parādījās Kungs, kas teica: „Nebaidieties, es esmu ar jums. No šī brīža es apgaismošu. Nožēlojiet grēkus.” Pēc šī notikuma tēvs Alberione pilnībā atveseļojās, bet vēlāk biogrāfijā Jēzus vārdus izskaidroja šādi:

„Nebaidieties… ne sociālisti, ne fašisti, ne pasaule, ne ekonomiskas problēmas, ne sātans, ne ciešanas, ne jūsu ierobežotība nevar būt šķērslis Manam darbam. Bet nodrošiniet to, ka ļaujat Man būs kopā ar jums, neatmetat Mani, ielaižot sevī grēku. Es esmu ar jums, tas nozīmē ar jūsu Ģimeni, kuru aicināju, kuru atdzīvinu un kuras Galva esmu. Nebaidieties! Pat tad, ja grūtību ir daudz. Galvenais, lai es varu būt ar jums vienmēr… No šī brīža es apgaismošu… tas nozīmē, ka Es esmu jūsu gaisma un izmantoju jūs, lai apgaismotu citus. Es jums uzticu šo misiju un vēlos, lai jūs to izpildītu… Mana griba ir, lai no Svētā Pāvila ģimenes izplūstu liela gaisma… lai katrs saprot, ka ir gaismas tālāk devējs, Jēzus megafons, evaņģēlistu sekretārs… rakstāmspalva un drukājamās mašīnas pulveris pilda vienu un to pašu misiju. Nožēla par grēkiem nozīmē nepārtrauktu mūsu trūkumu, grēku un nolaidības atzīšanu. Atzīt to, kas ir mūsu, tas ir ierobežojumus un mazumu, un to, kas ir Dieva, kuram pieder visa slava.”

Šausminošie pasaules kari nespēja mazināt tēva Alberiones enerģiju un apstādināt viņa nebeidzamās aktivitātes, vēl mazāk to spēja paveikt fašistiskais režīms. Pirmajos fašisma gados Gazzetta d'Alba un draudzes biļetens tika vairākkārt cenzēti. Kādā dienā fašisti atļāvās pat sadedzināt visus Gazzetta d'Alba eksemplārus. Tēvs Alberione nepadevās - nākošajās dienās lika šo numuru nodrukāt vēlreiz, bet pirmajā lapaspusē publicēja paskaidrojumu: „Atvainojamies lasītājiem par kavējumu: pirmo izdevumu sadedzināja fašisti”.

No visiem izdevumiem tēvam Alberione vissvarīgākā bija Bībele. Viņi to izdeva dažādās redakcijās: kabatas formāta Bībele, Svētie Raksti ar komentāriem, Glābšanas vēsture bērniem, utml. Tāpat viņš izmantoja tā laika modernāko instrumentu – presi, lai Kristus vēsti padarītu pieejamāku cilvēkiem. Viņš atklāja, ka tādā veidā var aizsniegt cilvēkus ārpus baznīcas un skolām, tos, kas nekad nebūtu pat iedomājušies iet uz baznīcu vai meklēt padomu pie priestera. Izmantojot mūsdienu saziņas līdzekļus, viņus var aizsniegt mājās, automašīnā, tirdzniecības vietās visā pasaulē. Viens no Itālijas vēl arvien populārākajiem izdevumiem ir  iknedēļas žurnāls kristīgām ģimenēm Famiglia Cristiana, kuru 1931.gadā sāka izdot Svētā Pāvila izdevniecība. Kad parādījās radio, kino un televīzija, tēvs Alberione 1939.gadā Romā nodibināja San Paolo Film- institūciju, kas nodarbojās ar filmu producēšanu un izplatīšanu. „Tehniskie līdzekļi, tipogrāfija, filmu projektors, radiouztvērējs utt, ir svēti priekšmeti izejot no mērķa, kādam tie kalpo. Mašīna pārvēršas par ambonu, bet rakstāmgalds un grāmatnīca kļūst par svētnīcu” skaidroja tēvs Alberione.

Uzsāktajai misijai visā pasaulē bija nepieciešami palīgi. Tāpēc pēc Svētā Pāvila un Svētā Pāvila meitu kongregācijas nodibināšanas tēvs Alberione īsā laikā izveidoja vēl trīs sieviešu kongregācijas un četrus laju institūtus, kā arī Pāvila līdzstrādnieku savienību, kas visi kopā veido Svētā Pāvila ģimeni. Savas dzīves laikā tēvs Alberione piecas reizes apceļoja pasauli, lai apraudzītu visos kontinentos aizsāktos Svētā Pāvila ģimenes darbus. Rūpējoties par kongregācijas cilvēku formāciju, tēvs Alberione neatlaidīgi mācīja, tāpat arī daudz rakstīja, lai personīgi atbildētu uz visām vēstulēm, kuras saņēma. Viņš vienmēr strādāja mierīgi kā cilvēks, kuram ir pietiekami daudz laika visiem darbiem.

Tēvs Alberione bija īsts lūgšanu cilvēks. Viņš uzskatīja, ka katra cilvēka, kristieša, mūka, priestera pirmais un vislielākais pienākums ir lūgšana: „Ja Kungs neuzcels māju, tad velti pūlas tie, kas to ceļ. (Ps 127:1) Darbs bez adorācijas reducējas līdz „cimbalum tinnens”, tas nozīmē lietām, kurām nav ne dzīvības, ne nopelnu(…) Mūsu pirmais pienākums, pirmais lielais līdzeklis, patiesa veiksmes garantija it visā ir lūgšana. Tā ir dzīvība mūsu darbiem, visai dzīvei(…) Lūgšana ir dievišķs līdzeklis, kas vājos padara spēcīgus(…) O, priesteri rakstniek, tava darba auglis ir vairāk atkarīgs no taviem ceļiem nekā no tavas spalvas! No tavas Svētās mises vairāk nekā no tavas rakstīšanas tehnikas! No tavas sirdsapziņas izmeklēšanas vairāk nekā no tavām zināšanām!”

Neilgi pirms nāves tēvs Alberione piedalījās II Vatikāna koncilā un ar prieku pieņēma tā dekrētu Inter Mirifica, kas apstiprināja masu komunikācijas līdzekļu svarīgumu Baznīcas misijā, akceptēja viņa aizsākto darbu un priesterību, kas bija veltīta Evaņģēlija sludināšanai, izmantojot medijus. Svētā Pāvila ģimenes viesošanās laikā pie pāvesta 1969.gada 28.jūnijā, Pāvils VI par tēvu Alberioni, kas tolaik bija 85 gadus vecs, teica šos aizkustinošos vārdus: „Lūk, viņš ir: pazemīgs, kluss, nenogurdināms, enerģisks, savākts savās domās, kas plūst no lūgšanas uz darbu, vienmēr gatavs lasīt laika zīmes, t.i. visradošākos ceļus, kā sasniegt dvēseles. Mūsu tēvs Alberione Baznīcai iedeva jaunus instrumentus, ar kuriem sevi izpaust, jaunus spēkus un apustuliskās iespējas kalpot mūsdienu pasaulē ar moderniem līdzekļiem. Dārgais tēvs Alberione, atļaujiet man Baznīcas vārdā izteikt jums pateicību par ilgo, uzticīgo un nenogurstošo darbu un tās augļiem Dieva slavai un Baznīcas labumam”.

Tēva Alberiones dzīve noslēdzās 1971.gada 26.novembrī astoņdesmit septiņu gadu vecumā. Stundu pirms nāves tēvu Alberioni apciemoja pāvests Pāvils VI, kurš ar savu klātbūtni un svētību izrādīja cieņu, kāda ir Baznīcai pret viņu un viņa darbu.

Ingrida Puce, "Mieram tuvu".

Tēva Alberiones lūgšana par sabiedrības saziņas līdzekļiem

Visaugstais Varenais Kungs, Tev ir gods un slava.

Esi slavēts, mans Kungs, ar visiem Taviem radījumiem,

Jo īpaši ar māsu televīziju,

Kas piepilda mūsu dienas stundas,

Ir skaista, ar lielu spožumu starojoša

Un Tevi, Visaugsto, padara zināmu.

Esi slavēts, mans Kungs, par brāli radio,

Pateicoties kuram, ziņas šķērso debesis

Un pasaule kļūst mums tuva.

Esi slavēts, mans Kungs, par māsu presi,

Kura mani informē par priecīgiem un skumīgiem

Cilvēces vēstures pavērsieniem.

Un par palīdzību, iegūstot zināšanas,

Un par daudzu Tavu radījumu iepazīšanu.

Esi slavēts, mans Kungs, par katra veida informāciju,

Kura ir ļoti noderīga,

Kad spēj būt pazemīga un patiesa, un tīra.

Esi slavēts, mans Kungs, par žurnālistiem un redaktoriem,

Pateicoties kuriem tu apgaismo prātu

Un dod prieku un spēku mūsu sirdīm,

Kad viņi kalpo patiesībai un godīgumam.

Esi slavēts, mans Kungs, caur mūsu māsu, māti zemi,

Kura mūs uztur un dzīvina,

Un rada dažādus augļus un krāsainus ziedus, un zāli.

Tā kļūst mums par kopīgām mājām,

Kuras masu mediji mums palīdz iepazīt un mīlēt.

Esi slavēts, mans Kungs, par tiem,

Kas Tavas mīlestības dēļ piedod,

Un iztur vājumu un vajāšanas.

Svētīti lai ir tie, kas paliek mierā un patiesībā,

Jo caur Tevi, Visaugstais, tiks kronēti.

Jo īpaši esi slavēts par tiem,

Kas izmantojot masu medijus spēj atcerēties,

Ka nekas pasaulē nav vērtīgāks par cilvēka cieņu.

Jo īpaši esi slavēts par tiem, kuri, atceroties,

Ka viss paiet un tikai Tu esi mūžīgs,

Cenšas izmantot sabiedrības saziņas līdzekļus,

Vadoties pēc patiesības un taisnības,

Un rūpējas par vājajiem,

Tiem, kas ir vismazāk aizsargāti no masu komunikācijas ietekmes.

Amen.